Ļevs Golands: “Vai viņpus Avotu ielai pastāv dzīve?”

03.08.2019

Ko ir vērts noskaidrot par mājokli pirms tā iegādes? Saprotams, interesējamies par komunālajiem maksājumiem, kaimiņu ieradumiem, telpu un inženierkomunikāciju tehnisko stāvokli, apkaimes infrastruktūru. Taču vēl der paturēt prātā, ka, pērkot preces un pakalpojumus, arī tiešs un personisks jautājums pārdevējam var palīdzēt izvēlēties labāko piedāvājumu.
Piemēram, ceļojumu konsultantam vaicājiet, kurp viņš pats šogad lidos. Autosalonā – vai arī pārdevējs brauc ar automašīnu, kuru iesaka jums. Tāpat, izvēloties nekustamo īpašumu, ikreiz jautājiet, kur dzīvo pats tirgotājs un kāpēc tieši tur.

Kopaina kļūs skaidrāka, un grūtības izvēlēties, iespējams, vairs nebūs tik mokošas. Protams, ja vien saņēmāt vaļsirdīgas atbildes…

Attīstības grupa “Baltic Investment Group” (BIG) nodarbojas ar māju celtniecību Rīgā un Jūrmalā, kā arī atjauno nepelnīti aizmirstās vecās ēkas. Sarunā ar uzņēmuma valdes locekli Ļevu Golandu lūdzam pastāstīt par viņa pieredzi nekustamo īpašumu iegādē.

Golanda kungs, vai jūs atceraties savu pirmo dzīvokli?

Ļoti labi atceros. Mana ģimene Rīgā dzīvo jau sen. Dzīvokli, kurā piedzimu un uzaugu, vecāmāte un vectēvs īrēja no 1933. līdz 1941. gadam. Tad vectēvs devās uz fronti, bet vecomāti evakuēja. Pārnākot no frontes, vectēvs dzīvokli uz Avotu un Ģertrūdes ielu stūra atguva. Pirms padomju varas tā bija rentabla māja, bet pēc denacionalizācijas mēs jau satikāmies ar bijušo mājas īpašnieku jauno paaudzi.

Par pašu apkaimi man ir palikušas visnotaļ patīkamas atmiņas. Kā mūsdienās mēdz tēlaini sacīt – “Vai tālu līdz Tallinai?”, tā manā bērnībā bieži jautāja – “Vai aiz Avotu ielas pastāv dzīve?”. Avotu iela it kā nošķīra bagāto, respektablo pilsētas daļu no daudz pieticīgākas vides ar daudzām koka ēkām. Es mācījos netālajā 15. vidusskolā un labi jutos arī ārpus tās. Avotu iela un tās apkārtne ir manas bērnības puse, kuru ļoti mīlu, un piedalīties tās labiekārtošanā man ir ļoti patīkami. Uzņēmums, kurā šobrīd strādāju, pilnībā atjaunoja mājas, kas atrodas Tallinas un Krāsotāju ielu krustojumā, šobrīd būvējam septiņu stāvu namu Stabu ielā, netālu no Valmieras ielas.

Daudzi atzīst, ka ir iemīlējuši šo pilsētas daļu. Te dzīvo slaveni rīdzinieki. Kas tajā ir tik pievilcīgs?

Tā ir dzīva vieta, kur var redzēt un sajust vēsturi. Vispār tā jau ir pievienotā vērtība – senās ēkas un jaunā dzīve, kas pamazām šeit ienāk. Iespējams, kāds uzskata, ka visus tos graustus būtu jānojauc, taču reiz tā domāja arī par Kalnciema kvartālu, kas šobrīd ir viena no skaistākajām un populārākajām vietām pilsētā.

Protams, to, ko nav iespējams atjaunot, būtu no pilsētas kartes jāaizvāc – un tā tas pakāpeniski arī notiek, taču tas jādara saudzīgi. Krāsotāju ielā atrodas unikāls centrs “Senā Rīga”, kas nodarbojas ar kultūrvēsturisku ēku atjaunošanu. Esmu pārliecināts, ka, apmeklējot šo centru, skeptiskais priekšstats par Avotu ielas apkaimi var būtiski mainīties.

Tā sanāca, ka 90. gadu beigās atgriezos tēva mājās. Manā jaunajā dzīvoklī notika remontdarbi, un mēs ar ģimeni palūdzām mammai mūs izmitināt pie sevis.

Toreiz piedzīvoju ļoti interesantu sajūtu. Es it kā pārvietojos laika mašīnā. Sāku satikt savus klasesbiedrus. Ar mani sveicinājās – vai nu tāpēc, ka reiz bijām pazīstami, vai arī tur vienkārši ir ļoti patīkama vide.

No bērnības laikiem atceros spilgtu ainu. Netālu no Avotu un Suvorova (tagad Aleksandra Čaka) ielu krustojuma atradās mēbeļu komisijas veikals, kur pie durvīm pastāvīgi dežūrēja kolorīti krāvēji. Tieši no turienes pa visu pilsētas centru aizceļoja skapji, galdi, kumodes.

Ja šodien ieraudzītu tādu rosību uz Avotu ielas, būtu izbrīnīts, taču ne tik ļoti, ja es būtu citā pilsētas daļā. Te, gaisā, virmo kas tāds, kas atspoguļojas arī mūsdienu sabiedrībā. Piemēram, mūsdienās Rīgas Svētā Pāvila baznīcā, kas atrodas trīsstūrveida laukumā starp Tallinas, Jāņa Asara un Augusta Deglava ielu, norisinās ne tikai nu jau labi zināmie ērģeļmūzikas labdarības koncerti, bet arī senlietu tirdziņi.

Starp citu, tieši šeit 1972. gadā tika nofilmētas dažas epizodes filmai “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. To, ka profesors Pleišners izlēca pa logu Vecrīgā, iespējams, zina daudzi, taču leģendārajā filmā pavīd arī citas ievērojamas Rīgas vietas. Ir interesanti dzīvot tām līdzās. Turklāt visnotaļ ērti. Kā jau teicu, apkaime nemitīgi attīstās.

Vai tad bija vērts pārcelties?

Māja man nozīmē ļoti daudz, bet vajag prast tajā ieviest arī savu personīgo dzīvi. Pārvākšanās vienmēr sagādā grūtības izvēlēties un pieņemt lēmumus, taču reizē tā ir brīnišķīga pieredze, kas ir arī nenovērtējama. Ir bijuši gadījumi, kad man ir nācies ņemt sevi aiz bizītes, gluži tāpat, kā to darīja barons Minhauzens, un pārcelt no viena dzīvokļa uz citu. Nekustamā īpašuma izvēle – mājas vai dzīvokļa iegāde – ir nopietns lēmums, kas jāuztver ļoti atbildīgi. Bet dzīve – tā ir arī pieredze, nevajag aizsēdēties vienuviet, ir vērts atvērt durvis pārmaiņām un jaunām iespējām…

Kuru dzīvokli izvēlējāties visilgāk?

To, kurā dzīvoju pašlaik, Miera ielā. Mana dzīvesbiedre ir uzaugusi Rīgas centrā, Alunāna ielā, viņai tur ļoti patika. Viņa bija pieradusi pie centra un vēlējās tur palikt. No otras puses, mēs sapratām, cik lieliski būtu, ja pa logu varētu redzēt parku vai skvēru, kur ir koki, zāle un čivina putni. Pirms mēs pārvācāmies dzīvot Miera ielā, apskatījām aptuveni 40 dzīvokļus. Varējām atļauties izvēlēties, taču tāda projekta, kas vienlaikus atrastos pilsētas centrā un mežmalā, nebija. Objektu iepazīšana un dzīvokļu aplūkošana man bija lieliska pieredze. Kļuva acīmredzams, ka, izvēloties dzīvokli, kaut kas ir jāupurē. Jāizlemj, uz ko kur pievērt acis un uz ko tomēr nē.

Ilgstošu meklējumu un klaiņošanas rezultātā mēs pārcēlāmies uz tā dēvēto kungu māju Miera ielā. Kā zināms, Rīgā ir daudz īres namu, kas tika celti iznomāšanai. Mūsu jaunais dzīvoklis, kurā dzīvojam pašlaik, arī atrodas vēsturiskā ēkā – māja uzcelta 1912. gadā un piederēja kādam vācietim, tajā dzīvojuši turīgi ļaudis. Mājā ir lieli dzīvokļi – visi 100 – 120 kvadrātmetru, griesti ar dekoratīvo apdari, parketa grīdas, priekšnami ar spoguļiem un sarkankoku, plašas kāpņutelpas, bagātīgas fasādes…

Vai arvien ar visu esat apmierināts?

Mūsu mājā ir 15 dzīvokļi. Esmu pārliecināts, ka katrā no tiem saimnieki ir īstenojuši savas dizaina ieceres. Taču mājas fasādi, inženierkomunikācijas meistara roka nav skārusi ļoti sen. Katram dzīvokļa īpašniekam par to ir savs viedoklis, uz ko, protams, viņiem ir tiesības, taču diemžēl šī iemesla dēļ ir diezgan sarežģīti pieņemt konstruktīvus lēmumus remontdarbu veikšanai…

Saaicināt visus pie pārrunu galda ne vienmēr ir vienkārši. Mūsu gadījumā – esam 15, un tāpat ir sarežģīti… Pat nespēju iztēloties, kā tiek risinātas lietas mājās, kur ir daudz vairāk dzīvokļu īpašnieku.

Daudz vienkāršāk ir ievākties jaunā mājā vai mājā pēc kapitālā remonta, kad remontdarbu, elektroinstalācijas, komunikāciju kvalitātes, kanalizācijas sistēmas, apkures jautājumi nav risināmi steidzamā kārtā, pat ne tuvākajā nākotnē. Vari būt pārliecināts par karstā ūdens spiedienu un ka par siltumu nebūs jāmaksā trīskārt. Kad dzīvoklis ir izremontēts un sagatavots tā, lai tajā varētu ievākties teju nākamajā dienā, atliek vien uzstādīt mēbeles un piekārt pie sienām gleznas…

Manu pārbraukšanu laikā gūtā pieredze ietekmē mūsu uzņēmuma pieeju māju celtniecībā – jaunajā projektā Stabu ielā 100, kas tiks pabeigts šī gada nogalē, uzreiz piedāvājam dzīvokļus ar pilnu apdari un iekārtotu virtuvi, lai būtiski samazinātu laika posmu no iegādes brīža līdz gandarījumam par pirkumu.

Vai šobrīd atkal esat pārcelšanās gaidās? 

Mūsu uzņēmums pabeidza darbu Jūrmalā – tā ir 4-stāvu daudzdzīvokļu māja Rīgas ielā 51. Gluži kā manā pirmajā sapnī par savu mājvietu – teju mežā, taču līdzās nemierīgajai Jomas ielai. Ceru, ka jau maijā dzīvošu tur. Un var sacīt, ka tieši šis projekts ir sākums manam ceļam nekustamo īpašumu nozarē. Pirms 20 gadiem tajā vietā iegādājos zemes gabalu, pat nezinādams, ko ar to iesākšu. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, mans uzņēmums turpat uzsāka savu darbību, kā saka, no pašiem pamatiem. Izstrādājām teritorijas plānojumu, radījām projekta skici, aizstāvējām to, saņēmām sarkano zīmogu un atļauju celtniecībai…

Projektu daudzkārt pārtaisīja – pastāvīgi uzlaboja, centās, lai viss būtu nevainojami, līdz saprata, ka tiecība uz kaut ko vēl labāku var sabojāt to, kas jau ir labs. Turklāt katrai izmaiņai bija vajadzīga arī atļauja to veikt… Drīzumā es pārvākšos uz māju, par kuru no sākuma līdz beigām biju un esmu atbildīgs pats. Tā sanāk, ka pats esmu kvalitātes garantija – katra māja, ko mūsu uzņēmums ceļ citiem, tiek radīta tā, lai mums pašiem tajā gribētos dzīvot.Paldies par sarunu!